PAR TUVĪBU

Starpniecība piedāvā mierīgāku un cieņpilnāku alternatīvu tradicionālajām šķiršanās tiesām, un ir konstatēts, un rezultātā izlīguma un apmierinātības līmenis ir augstāks nekā tiesvedībā. Emocionālā spriedze . Liela daļa pāru, kuri šķiras, izdzīvo milzīgu emocionālo spriedzi, ne tikai tāpēc, ka kādreiz mīļais cilvēks, nu ir nostājies otrā barikāžu pusē, bet arī tāpēc, ka priekšā ir nezināma jauna dzīve, trauksme par jaunajiem apstākļiem, kādam no pāra var pasliktināties finansiālā situācija, kāds var nevēlēties dalīties, un neviens pa īstam nezin, vai tālāk dzīve būs vieglāka, vai grūtāka, jo īpaši pēc daudziem kopdzīves gadiem. Tas vienmēr ir lēciens bezdibenī, kurš var atstāt iespaidu uz visu tālāko dzīvi ne tikai pašiem laulātajiem, bet arī bērniem un vecākiem, tāpēc svarīgi ir pēc iespējas censties attiecības noregulēt. Grūtais uzdevums vienoties . Mēs visi esam dzirdējuši biedējošus stāstus par ilgām, mokošām un iznīcinošam šķiršanās cīņām. Uzdevums vienoties par bērna un laulātā uzturlīdzekļu piešķiršanu, īpašuma un citas mantas sadali, un bērna aizbildnību var būt ļoti grūts, it īpaši, ja puses knapi spēj sarunāties viena ar otru. Sliktākajā gadījumā laulātie nolīgst nekaunīgus juristus, kuri izvirza stingras (un dažreiz arī netaisnīgas, pat nežēlīgas) prasības, abas puses grimst vēl lielākā konfliktā un nepatikā viens pret otru, un kad tiesnesis sāk lietas izskatīšanu, naidīgums ir sasniedzis ļoti augstu pakāpi. Tas, pilnīgi noteikti, nepalīdz tālākā saskarsmē, īpaši, ja ir bērni vai kopīga uzņēmējdarbība. Mierīgāka alternatīva. Sarunas ar starpnieka palīdzību jeb mediācija piedāvā mierīgāku veidu, kā vienoties šajā nebūt ne vienkāršajā un emocionāli piesātinātā dzīves periodā. Starpnieka pieaicināšana, kura rietumu pasaulē ir plaši pielietota, arī Latvijā sevi parāda, kā ļoti veiksmīga alternatīva, un apmierinātības līmenis par šādas vienošanās saturu ir augstāks, nekā tiesas ceļā panāktais. Apmierinātība ar vienošanās kvalitāti. Lai būtu vieglāk pieņemt lēmumu, kādu variantu izvēlēties, ir svarīgi saprast, kā kvalitatīvi atšķiras vienošanās, kas panākta mediācijas ceļā no tiesas nolēmuma. Šo jautājumu ir pētījis Rašids Baitars no Ģentes universutātes Beļģijā aptaujājot 469 šķirtas personas. Daļa no respondentiem izvēlējās sarunu ceļu jeb mediāciju, bet daļa šķīrās ar tiesas palīdzību. Tās ir atšķirīgas pieejas un pētījums parādīja sekojošus rezultātus: - Tie respondenti, kuri paši izvēlējās lemt savu likteni sarunu ceļā ar starpnieka palīdzību, atzīst, ka rezultāts viņus pilnībā apmierina. Vienošanās kvalitāte tika vērtēta pēc tā, cik pielāgota, godīga, visaptveroša un skaidra galarezultātā tā ir. - Tiesas, nolēmums, ir mazāk atkarīgs no pašu iesaistīto vēlmēm un vajadzībām, un bieži atkarīgs no advokātu meistarības. Respondenti vairāk jutās neapmierināti ar tiesvedības rezultātu, izjuta netaisnīgu un šauru skatījumu uz situāciju. Pētījuma secinājumi liecina, ka pāriem būtu ieteicams aicināt šķiršanās sarunas vadīt profesionālim īpaši gadījumos, kad attiecības ir pārlieku emocionālas. Starpnieka mērķis ir, spriedzes mazināšana un atklāta dialoga veicināšana, un tas ir ceļš uz apmierinošāku šķiršanos, nekā to darītu iznīcinošā sacensības pieeja „ Kurš kuru?” Mediācija noteikti derēs cilvēkiem, kuri meklē cieņpilnas atdalīšanās iespējas, bet spriedze un ar to saistītais stress, neļauj mierīgi apsēsties un visu izrunāt. Svarīgi zināt , ka sarunas tās var notikt pusēm netiekoties vispār vai arī netiekoties pirmajā laikā, līdz konflikts netiek racionalizēts un bijušie partneri jau var diskutēt konkrēti par lietu un apspriest vienošanos neieslīgstot neauglīgos pārmetumos. Tradicionāli mediācija ir saruna abām pusēm tiekoties pie sarunu galda.