Blog Layout
Sallija Burmeistere • nov. 25, 2020
ATTIECĪBAS AR SENIORIEM
Lai cik attīstītas būtu tehnoloģijas un lai arī kādus garīgās attīstības augstumus mēs nesasniegtu, cilvēka labsajūtai un mieram ir vajadzīgs cilvēks. Saskarsme un attiecības ir visa pamatā. Vienas no svarīgākajām dzīvē ir attiecības ar vecākiem.
Šajā rakstā būs runa par saskarsmi ar gados veciem vecākiem.
No ģimenes terapijas viedokļa ir divu veidu konflikti:
- risināmie, kas, mainoties apstākļiem, izzūd paši no sevis,
- mūžīgie jeb tie, kurus atrisināt nav iespējams ne pie kādiem apstākļiem.
Paaudžu konflikti lielākoties ir balstīti uz dažādu paaudžu vērtību sistēmu atšķirībām, tādēļ tie ir uzskatāmi par neatrisināmiem. Šeit ir jāmācās manevrēt un pielāgoties.
- risināmie, kas, mainoties apstākļiem, izzūd paši no sevis,
- mūžīgie jeb tie, kurus atrisināt nav iespējams ne pie kādiem apstākļiem.
Paaudžu konflikti lielākoties ir balstīti uz dažādu paaudžu vērtību sistēmu atšķirībām, tādēļ tie ir uzskatāmi par neatrisināmiem. Šeit ir jāmācās manevrēt un pielāgoties.
Mums līdzās dzīvojošie vecie cilvēki lielākoties ir dziļi traumēti, jo ir izdzīvojuši II Pasaules kara un pēckara perioda šausminošās bailes, postu un badu. Tas ir atstājis neizdzēšamas pēdas uz viņu pasaules redzējumu un raksturu.
Liela daļa no viņiem dzīvo vieni un saskarsmes deficītu aizpilda kā nu kurš māk – saucot ātro palīdzību, kaitinot kaimiņus, barojot klaiņojošus kaķus vai regulējot ģimenes locekļus.
Daudzas no šīm aktivitātēm tiek pavadītas ar agresivitāti, un mums jāsaprot – tā ir viņu neapzināta stratēģija iegūt uzmanību un sajust dzīvu dzīvi ap sevi. Un tikpat lielā mērā šī agresija rāda to, cik neapmierināti viņi ir ar sevi un savu nevarību, kā arī to, cik nobijušies viņi patiesībā ir.
Būdami kaprīzi un principiāli, viņi izsauc sašutumu un dusmas savos pieaugušajos un spēka pilnajos bērnos un mazbērnos, bet šie niķi ir vien tāpēc, ka viņiem aiziet dzīvības spēks un palēnam izzūd arī sociālās saites. Draugi aiziet aizsaulē, bet jauni vairs nerodas, un cilvēki kļūst sociāli izolēti, sociāli miruši. Viņi izjūt dziļu vientulību savā nespēkā.
Kad mēs bijām mazi, viņi rūpējās par mums, nodarbojās ar mums un mēs svēti ticējām, ka viņi ir stipri un visvaroši. Bet situācija ir mainījusies, un nu mums ir jāņem groži savās rokās. Šodien mūsu vecāki ir tie, kas grib zināt, ka viņu bērni ir stipri un veiksmīgi un uz viņiem var paļauties.
NEMĒĢINIET MAINĪT VECU CILVĒKU, nesāciet un neuzturiet konfliktu.
Saskarsmē ar vecu cilvēku bieži vien pārņem divējādas jūtas – no vienas puses, liekas, ka nobriedušam cilvēkam mēs varam teikt visu, kā ir. Bet, no otras puses, teikt nevar, jo ir dabiska vēlēšanās pasargāt sevi no nemitīgiem strīdiem par to, kā mums jādzīvo. Gluži kā bērniem, arī gados veciem cilvēkiem padodamo patiesību ir vēlams dalīt divās daļās – tajā, ko teikt var un vajag, un tajā, ko mīļajiem vecīšiem labāk nezināt.
Savu viedokli vecam cilvēkam varat pat nepūlēties skaidrot, viņš vienalga to nepieņems. Aizmirstiet, ka jūs esošajā pasaules kārtībā orientējates labāk, esat gudrāks un kompetentāks. Nav jēgas strīdēties un aizstāvēt savu taisnību, kā arī mēģināt mainīt veco cilvēku – viņš nav modernizējams un vairs nespēj tikt līdzi strauji mainīgajai pasaulei. Lai vecīši domā un runā visu, ko vēlas – viņu uzskati nostiprinājās tajā laikā, kad tie bija dzīvotspējīgi un viņi paši stipri un varoši. Ja ir uznākušas dusmas un gribas pacīnīties par savu taisnību, aizejiet ieliet sev glāzi ūdens un pa to laiku padomājiet, ka drīz viņu vairs nebūs un tad, kad viņi atstās šo pasauli, jūs varēsiet teikt, ka šobrīd pierādīt savu taisnību bija tik svarīgi.
Mainiet sarunas tēmu, izvairieties no konfliktiem. Strīds vienalga ir neauglīgs un sāpīgs visiem iesaistītajiem. Lūdziet labāk, lai viņi stāsta par savu bērnību un jaunību, ļaujiet lai viņi padalās savās atmiņās – tas palīdzēs jums labāk saprast, kāpēc it tā, kā ir.
NO SASKARSMES NEGAIDIET POZITĪVAS EMOCIJAS.
Visās mācību gramatās ir rakstīts, ka saskarsme ir enerģijas apmaiņa. Bet vecam cilvēkam vairs nav enerģijas, ar ko dalīties, un tādēļ šī apmaiņa nenotiek. Negaidiet no saskarsmes baudu, bet padomājiet, cik liela nozīme ir tam, ka jūsu vecāki vēl ir dzīvi un ir starp jums. Apmierinājumu jūs varat gūt no tā, ka esat spējuši apvaldīt savu aizkaitinājumu un vēlmi pierādīt savu taisnību. Varbūt palīdzēs tas, ja padomāsiet, ka pēc gadiem arī mēs, jaunie, būsim tādi paši.
PACENTIETIES RADĪT JAUNUS IESPAIDUS UN NOTIKUMUS.
Ar gadiem jaunu un jauku notikumu kļūst arvien mazāk un dzīve vecajam cilvēkam ir kļuvusi vienveidīga un vienmuļa, tādēļ viss, kas var izraut no rutīnas, ir nozīmīgs – mazbērni, kopīga maltītes gatavošana, kopīgas galda spēles, rūpes par kādu, kopīga pastaiga utt. Protams, ne vienmēr ir viegli sagādāt patīkamu pārsteigumu noliedzošam cilvēkam, bet tomēr der pacensties.
SVARĪGI – NEVAINOJIET SEVI!
Vainas sajūta vecāku vai bērnu priekšā rodas visiem apzinātiem cilvēkiem, jūs neesat vientuļš savās sajūtās. Ik pa brīdim galvā ielaužas doma, ka neesmu bijis pietiekami uzmanīgs, neesmu pietiekami daudz devis vai veltījis laiku, ne tā rīkojies un ne tā runājis...
Nevajag sev pārmest, jo jūsu vainas šeit nav. Ir jācenšas saprast, ka cilvēks, kurš tuvojas dzīves un nāves robežšķirtnei, pirmkārt, ir vērsts pats uz sevi un viņā notiek iekšējais darbs – viņš cenšas tikt galā pats ar savu pagātni. Viss tiek likts pa plauktiņiem, sakārtots kā senā albumā. Seniori ir sakoncetrēti uz savām sāpēm, savām domām un savu nedrošību. Un nav jūsu vaina, ka viņi neizprot šīs pasaules notikumus, dzīves veidu un vērtības. Tas, ko var mēģināt darīt, ir radīt vecīšiem pēc iespējas komfortablāku dzīvi. Un, ja jūsu vecie vecāki vēl ir dzīvi, izbaudiet to, pat tad, ja attiecības šķiet neciešamas – neciešamāk ir tad, kad viņu vairs nav...
Īsumā par strīdu risināšanu mediācijas ceļā
Starpniecība piedāvā mierīgāku un cieņpilnāku alternatīvu tradicionālajām šķiršanās tiesām, un ir konstatēts, un rezultātā izlīguma un apmierinātības līmenis ir augstāks nekā tiesvedībā. Emocionālā spriedze . Liela daļa pāru, kuri šķiras, izdzīvo milzīgu emocionālo spriedzi, ne tikai tāpēc, ka kādreiz mīļais cilvēks, nu ir nostājies otrā barikāžu pusē, bet arī tāpēc, ka priekšā ir nezināma jauna dzīve, trauksme par jaunajiem apstākļiem, kādam no pāra var pasliktināties finansiālā situācija, kāds var nevēlēties dalīties, un neviens pa īstam nezin, vai tālāk dzīve būs vieglāka, vai grūtāka, jo īpaši pēc daudziem kopdzīves gadiem. Tas vienmēr ir lēciens bezdibenī, kurš var atstāt iespaidu uz visu tālāko dzīvi ne tikai pašiem laulātajiem, bet arī bērniem un vecākiem, tāpēc svarīgi ir pēc iespējas censties attiecības noregulēt. Grūtais uzdevums vienoties . Mēs visi esam dzirdējuši biedējošus stāstus par ilgām, mokošām un iznīcinošam šķiršanās cīņām. Uzdevums vienoties par bērna un laulātā uzturlīdzekļu piešķiršanu, īpašuma un citas mantas sadali, un bērna aizbildnību var būt ļoti grūts, it īpaši, ja puses knapi spēj sarunāties viena ar otru. Sliktākajā gadījumā laulātie nolīgst nekaunīgus juristus, kuri izvirza stingras (un dažreiz arī netaisnīgas, pat nežēlīgas) prasības, abas puses grimst vēl lielākā konfliktā un nepatikā viens pret otru, un kad tiesnesis sāk lietas izskatīšanu, naidīgums ir sasniedzis ļoti augstu pakāpi. Tas, pilnīgi noteikti, nepalīdz tālākā saskarsmē, īpaši, ja ir bērni vai kopīga uzņēmējdarbība. Mierīgāka alternatīva. Sarunas ar starpnieka palīdzību jeb mediācija piedāvā mierīgāku veidu, kā vienoties šajā nebūt ne vienkāršajā un emocionāli piesātinātā dzīves periodā. Starpnieka pieaicināšana, kura rietumu pasaulē ir plaši pielietota, arī Latvijā sevi parāda, kā ļoti veiksmīga alternatīva, un apmierinātības līmenis par šādas vienošanās saturu ir augstāks, nekā tiesas ceļā panāktais. Apmierinātība ar vienošanās kvalitāti. Lai būtu vieglāk pieņemt lēmumu, kādu variantu izvēlēties, ir svarīgi saprast, kā kvalitatīvi atšķiras vienošanās, kas panākta mediācijas ceļā no tiesas nolēmuma. Šo jautājumu ir pētījis Rašids Baitars no Ģentes universutātes Beļģijā aptaujājot 469 šķirtas personas. Daļa no respondentiem izvēlējās sarunu ceļu jeb mediāciju, bet daļa šķīrās ar tiesas palīdzību. Tās ir atšķirīgas pieejas un pētījums parādīja sekojošus rezultātus: - Tie respondenti, kuri paši izvēlējās lemt savu likteni sarunu ceļā ar starpnieka palīdzību, atzīst, ka rezultāts viņus pilnībā apmierina. Vienošanās kvalitāte tika vērtēta pēc tā, cik pielāgota, godīga, visaptveroša un skaidra galarezultātā tā ir. - Tiesas, nolēmums, ir mazāk atkarīgs no pašu iesaistīto vēlmēm un vajadzībām, un bieži atkarīgs no advokātu meistarības. Respondenti vairāk jutās neapmierināti ar tiesvedības rezultātu, izjuta netaisnīgu un šauru skatījumu uz situāciju. Pētījuma secinājumi liecina, ka pāriem būtu ieteicams aicināt šķiršanās sarunas vadīt profesionālim īpaši gadījumos, kad attiecības ir pārlieku emocionālas. Starpnieka mērķis ir, spriedzes mazināšana un atklāta dialoga veicināšana, un tas ir ceļš uz apmierinošāku šķiršanos, nekā to darītu iznīcinošā sacensības pieeja „ Kurš kuru?” Mediācija noteikti derēs cilvēkiem, kuri meklē cieņpilnas atdalīšanās iespējas, bet spriedze un ar to saistītais stress, neļauj mierīgi apsēsties un visu izrunāt. Svarīgi zināt , ka sarunas tās var notikt pusēm netiekoties vispār vai arī netiekoties pirmajā laikā, līdz konflikts netiek racionalizēts un bijušie partneri jau var diskutēt konkrēti par lietu un apspriest vienošanos neieslīgstot neauglīgos pārmetumos. Tradicionāli mediācija ir saruna abām pusēm tiekoties pie sarunu galda.