Blog Layout
Sallija Burmeistere • nov. 16, 2020
Brīdī, kad galvā iezogas doma par šķiršanos, kā arī saskaroties ar jau uzsāktu atdalīšanās un šķiršanās procesu, kādreiz tik mīļu cilvēku galvās bieži notiek neparastas izmaiņas – partneri sāk just viens pret otru attieksmi, kas būtu nosaucama, kā:
TU PRET MANI, ES PRET TEVI
No pozīcijas „es pret tevi, jo tu pret mani” mēs iekļūstam virpuļviesulim līdzīgā emocionālā stāvoklī, no kura ar centrbēdzes spēku tiek izmests viss, kas ir bijis labs, un kopā ar to arī viss, kas nāktu par labu saturīgām sarunām un palīdzētu vienoties.
Bet prāts nemīl tukšumus, un tas kā atvars ievelk no pagātnes pieredzes tās epizodes, kas apliecina manas aizdomas, ka otrs ir kļuvis neuzticams un ļauns un pilnīgi noteikti ir PRET MANI.
Šis emocionālais, pat mazliet afektam līdzīgais stāvoklis noved partnerus katru savu stereotipu varā, izmaina viņu realitātes izpratni un liek uzsākt cīņu, kura, skatoties dzīves griezumā, bieži vien nav raksturīga ne vienam, ne otram.
Netiek vairs ņemtas vērā ne pašu, nedz to cilvēku intereses, kuri ir piederīgi šim procesam – bērni, radinieki, biznesa partneri.
Šādās reizēs ir svarīgi, lai strīdniekiem būtu iespēja izkāpt no ikdienas realitātes un rast iespēju – kā minimums – pārskatīt savas pozīcijas efektivitāti un pārformulēt desmitiem reižu atkārtotās frāzes, kuras uz partneri līdz šim nav atstājušas vēlamo iespaidu. Der speciālistu konsultācijas, īslaicīga dzīves vietas maiņa (jo nekomfortablāka tā būs, jo labāk), dzīvošana citā ģimenē, ceļojumi, askēzes, jebkas, kas pārliek uzmanību un „izsit” no izmainītā stāvokļa.
Nokļūstot šādās emocionāli sakaitētās situācijās, mēs bieži izjūtam vēlēšanos, lai kāds manā vietā pastāsta tam otram, ko tieši es no viņa vai viņas vēlos, ko domāju darīt un ko noteikti nevēlos un pret viņu nedarīšu.
Tas ir mediatora darbs: starp abām karojošām pusēm izveidot „bufera zonu” – neitrālu teritoriju, kurā katrs partneris var ar vēsu galvu (izkāpjot no šī trakā virpuļa) apsvērt savas pretenzijas, intereses un prasības. Kad tās ir apzinātas, tad tās var likt priekšā otram, un sarunas var sākties.
Īsumā par strīdu risināšanu mediācijas ceļā
Starpniecība piedāvā mierīgāku un cieņpilnāku alternatīvu tradicionālajām šķiršanās tiesām, un ir konstatēts, un rezultātā izlīguma un apmierinātības līmenis ir augstāks nekā tiesvedībā. Emocionālā spriedze . Liela daļa pāru, kuri šķiras, izdzīvo milzīgu emocionālo spriedzi, ne tikai tāpēc, ka kādreiz mīļais cilvēks, nu ir nostājies otrā barikāžu pusē, bet arī tāpēc, ka priekšā ir nezināma jauna dzīve, trauksme par jaunajiem apstākļiem, kādam no pāra var pasliktināties finansiālā situācija, kāds var nevēlēties dalīties, un neviens pa īstam nezin, vai tālāk dzīve būs vieglāka, vai grūtāka, jo īpaši pēc daudziem kopdzīves gadiem. Tas vienmēr ir lēciens bezdibenī, kurš var atstāt iespaidu uz visu tālāko dzīvi ne tikai pašiem laulātajiem, bet arī bērniem un vecākiem, tāpēc svarīgi ir pēc iespējas censties attiecības noregulēt. Grūtais uzdevums vienoties . Mēs visi esam dzirdējuši biedējošus stāstus par ilgām, mokošām un iznīcinošam šķiršanās cīņām. Uzdevums vienoties par bērna un laulātā uzturlīdzekļu piešķiršanu, īpašuma un citas mantas sadali, un bērna aizbildnību var būt ļoti grūts, it īpaši, ja puses knapi spēj sarunāties viena ar otru. Sliktākajā gadījumā laulātie nolīgst nekaunīgus juristus, kuri izvirza stingras (un dažreiz arī netaisnīgas, pat nežēlīgas) prasības, abas puses grimst vēl lielākā konfliktā un nepatikā viens pret otru, un kad tiesnesis sāk lietas izskatīšanu, naidīgums ir sasniedzis ļoti augstu pakāpi. Tas, pilnīgi noteikti, nepalīdz tālākā saskarsmē, īpaši, ja ir bērni vai kopīga uzņēmējdarbība. Mierīgāka alternatīva. Sarunas ar starpnieka palīdzību jeb mediācija piedāvā mierīgāku veidu, kā vienoties šajā nebūt ne vienkāršajā un emocionāli piesātinātā dzīves periodā. Starpnieka pieaicināšana, kura rietumu pasaulē ir plaši pielietota, arī Latvijā sevi parāda, kā ļoti veiksmīga alternatīva, un apmierinātības līmenis par šādas vienošanās saturu ir augstāks, nekā tiesas ceļā panāktais. Apmierinātība ar vienošanās kvalitāti. Lai būtu vieglāk pieņemt lēmumu, kādu variantu izvēlēties, ir svarīgi saprast, kā kvalitatīvi atšķiras vienošanās, kas panākta mediācijas ceļā no tiesas nolēmuma. Šo jautājumu ir pētījis Rašids Baitars no Ģentes universutātes Beļģijā aptaujājot 469 šķirtas personas. Daļa no respondentiem izvēlējās sarunu ceļu jeb mediāciju, bet daļa šķīrās ar tiesas palīdzību. Tās ir atšķirīgas pieejas un pētījums parādīja sekojošus rezultātus: - Tie respondenti, kuri paši izvēlējās lemt savu likteni sarunu ceļā ar starpnieka palīdzību, atzīst, ka rezultāts viņus pilnībā apmierina. Vienošanās kvalitāte tika vērtēta pēc tā, cik pielāgota, godīga, visaptveroša un skaidra galarezultātā tā ir. - Tiesas, nolēmums, ir mazāk atkarīgs no pašu iesaistīto vēlmēm un vajadzībām, un bieži atkarīgs no advokātu meistarības. Respondenti vairāk jutās neapmierināti ar tiesvedības rezultātu, izjuta netaisnīgu un šauru skatījumu uz situāciju. Pētījuma secinājumi liecina, ka pāriem būtu ieteicams aicināt šķiršanās sarunas vadīt profesionālim īpaši gadījumos, kad attiecības ir pārlieku emocionālas. Starpnieka mērķis ir, spriedzes mazināšana un atklāta dialoga veicināšana, un tas ir ceļš uz apmierinošāku šķiršanos, nekā to darītu iznīcinošā sacensības pieeja „ Kurš kuru?” Mediācija noteikti derēs cilvēkiem, kuri meklē cieņpilnas atdalīšanās iespējas, bet spriedze un ar to saistītais stress, neļauj mierīgi apsēsties un visu izrunāt. Svarīgi zināt , ka sarunas tās var notikt pusēm netiekoties vispār vai arī netiekoties pirmajā laikā, līdz konflikts netiek racionalizēts un bijušie partneri jau var diskutēt konkrēti par lietu un apspriest vienošanos neieslīgstot neauglīgos pārmetumos. Tradicionāli mediācija ir saruna abām pusēm tiekoties pie sarunu galda.