Blog Layout
Sallija Burmeistere • maijs 19, 2021
Droša telpa konfliktu risināšanai
Pie mediatora, lielākoties griežas cilvēki, kuru konflikts ir eskalējies tiktāl, ka paši strīdnieki vairs galā netiek. Nākas lūgt palīdzību no malas, lai kaut kā sakārtotu lietas. Lielākoties, šādu sakaitētu konfliktu virzītājspēks ir emocijas. Daži piemēri:
Pāris naidīgi, kā boksa ringā strīdas, kurš ņems virsroku un uz kādiem principiem abi būvēs kopdzīvi.
Vecāki vēlas bērnu piespiest rīkoties pēc viņu prāta un uzstāj, lai jaunietis sabiedrībā būtu cīnītājs, bet mājās pilnīgi pretēji – paklausīgs un maigs.
Darbā neformālie līderi savu ambīciju vadīti grauj uzņēmumu no iekšas. Cīņa par ietekmi un resursiem sadala darbiniekus grupās, kuras kašķējoties un aprunājot viena otru pazemina kopējā darba produktivitāti.
Uzņēmuma valdē nav vienprātības par to, kādai stratēģijai dot priekšroku – ātrai peļņai vai tālejošai perspektīvai.
Katra strīdnieku puse automātiski tiecas noteikt sevi (savu identitāti) kā pretēju otras puses identitātei: es esmu pret tevi, mēs pret viņiem. Tātad, kā jau nojaušat, katra emocionāli uzlādēta konflikta cēlonis jāmeklē aizskartā identitātē.
Veids, kā ir pieņemts noregulēt domstarpības - noskaidrot katras puses prasības un tiekties panākt tādus vienošanās nosacījumus, kas apmierinātu abas puses. Bet emocionāli nokaitētā konfliktā, vai tas ir ģimenes strīds vai starptautiska sadursme, kopēja pieeja jautājuma noregulēšanai bieži izrādās nepietiekama.
Kāpēc?
Pirmkārt, emocijas nav iespējams loģiski sakārtot pa plauktiņiem. Atbrīvoties no niknuma vai pazemojuma sajūtas pavisam nav tas pats, kas atrisināt matemātisku uzdevumu. Emocijas ir individuālas - neviens nav spējīgs paredzēt, ka reaģēs otra puse. Sievai vai vīram pateikts „Piedod man” šodien izraisīs dusmas un aizkaitinājumu, bet rīt, tieši pretēji, darīs brīnumus.
Otrkārt, pat tad, ja jūs ar prātu saprotat, ka vēlaties atjaunot attiecības ar vīru vai sievu, vai priekšnieku, iekšējie emocionālie dzinuļi liek turpināt cīņu.
Emocionāli uzlādētos konfliktos kaut kas latents neļauj pieiet lietas risinājumam caur sadarbības prizmu: nepatīkama pēcgarša dvēselē, intuitīva neuzticēšanās otrai pusei, balstiņa, kas iekšā skrubina: „Ar viņu jābūt uzmanīgam”. Lai ar ko jūs arī nestrīdētos – vai ar kādu, ko mīlat vai ar kādu, ko neieredzat, iekšējā pretestība sadarboties ļoti traucē rast risinājumu.
Beidzot, treškārt, neviens nav spējīgs pieņemt otras puses dzīves principus un vērtības, kā sevis paša. Lai cik empātiski mēs būtu, nav tādas varas, kas ļautu mums pilnībā izdzīvot otra cilvēka pārdzīvojumu un skatīt konfliktu viņa acīm – mēs redzam pasauli tikai kā savas uztveres, savas identitātes projekciju. Asā konfliktā uz spēles galda ir likta personas identitāte – tā nav prece, no kura ir viegli atteikties darījuma laikā. Ar sevis paša uzskatiem vienmēr nākas rēķināties.
Tad kā gan risināt emocionāli uzlādētu konfliktu?
Pie visa klāsta, ko izmantojam strīdu risināšanā, bieži netiek pamanīts viens svarīgs faktors - lauks starp konfliktējošām pusēm. Tradicionāli mēs apskatām konfliktu, kā shēmu, kura sastāv no diviem elementiem – es pret tevi, mēs pret viņiem – un koncentrējam spēkus uz savu interešu aizstāvēšanu un apmierināšanu. Bet konflikts burtiski eksistē starp oponentiem - abu pušu attiecību ietvaros, un šajā laukā darbojas tāda grūti kontrolējamā emociju enerģija, kura traucē izdarīt soli pretī otram. Lai iemācītos emocionāli uzlādētu konfliktu pārvērst par abpusēji izdevīgu iespēju, pirmkārt jāiemācās brīvi orientēties šajā vidē.
Es savā darbā izmantoju metodi, kuru varētu nosaukt par drošas zonas izveidošanu. Tā ir telpa, kur dalībnieki atļauj sev iziet ārpus savām pozīcijām, ārpus konflikta areāla bez riska „nodot savu pārliecību”. Vieta, kurā var palidot fantāzijās par iespējamiem risinājuma veidiem, lai cik fantastiski tie nebūtu. Drošas zonas ietvaros risinājuma ideju meklēšana drīzāk līdzinās spēlei, nekā nopietnām pārrunām.
Tāda metode, kurā bieži iesaistām subpersonas, novērotāja vai viedā tēlu, palīdz oponentiem vieglāk paskatīties uz problēmu nošķirti no savas identitātes neatkarīgi no tā, vai runa iet par uzticību saviem paša principiem vai piederību kādai organizācijai.
Risināt konfliktus mēdz būt pat aizraujoši, ja puses uzticas mediatoram un notikumu plūsmai. Principi mēdz būt apgrūtinoši, bet tie ir arī vērtību sargi, bez kā pilnvērtīga un nobriedusi personība nevar pastāvēt. Mediācija palīdz meklēt risinājumu nepārkāpjot iesaistīto svarīgākās vērtības.
Īsumā par strīdu risināšanu mediācijas ceļā
Starpniecība piedāvā mierīgāku un cieņpilnāku alternatīvu tradicionālajām šķiršanās tiesām, un ir konstatēts, un rezultātā izlīguma un apmierinātības līmenis ir augstāks nekā tiesvedībā. Emocionālā spriedze . Liela daļa pāru, kuri šķiras, izdzīvo milzīgu emocionālo spriedzi, ne tikai tāpēc, ka kādreiz mīļais cilvēks, nu ir nostājies otrā barikāžu pusē, bet arī tāpēc, ka priekšā ir nezināma jauna dzīve, trauksme par jaunajiem apstākļiem, kādam no pāra var pasliktināties finansiālā situācija, kāds var nevēlēties dalīties, un neviens pa īstam nezin, vai tālāk dzīve būs vieglāka, vai grūtāka, jo īpaši pēc daudziem kopdzīves gadiem. Tas vienmēr ir lēciens bezdibenī, kurš var atstāt iespaidu uz visu tālāko dzīvi ne tikai pašiem laulātajiem, bet arī bērniem un vecākiem, tāpēc svarīgi ir pēc iespējas censties attiecības noregulēt. Grūtais uzdevums vienoties . Mēs visi esam dzirdējuši biedējošus stāstus par ilgām, mokošām un iznīcinošam šķiršanās cīņām. Uzdevums vienoties par bērna un laulātā uzturlīdzekļu piešķiršanu, īpašuma un citas mantas sadali, un bērna aizbildnību var būt ļoti grūts, it īpaši, ja puses knapi spēj sarunāties viena ar otru. Sliktākajā gadījumā laulātie nolīgst nekaunīgus juristus, kuri izvirza stingras (un dažreiz arī netaisnīgas, pat nežēlīgas) prasības, abas puses grimst vēl lielākā konfliktā un nepatikā viens pret otru, un kad tiesnesis sāk lietas izskatīšanu, naidīgums ir sasniedzis ļoti augstu pakāpi. Tas, pilnīgi noteikti, nepalīdz tālākā saskarsmē, īpaši, ja ir bērni vai kopīga uzņēmējdarbība. Mierīgāka alternatīva. Sarunas ar starpnieka palīdzību jeb mediācija piedāvā mierīgāku veidu, kā vienoties šajā nebūt ne vienkāršajā un emocionāli piesātinātā dzīves periodā. Starpnieka pieaicināšana, kura rietumu pasaulē ir plaši pielietota, arī Latvijā sevi parāda, kā ļoti veiksmīga alternatīva, un apmierinātības līmenis par šādas vienošanās saturu ir augstāks, nekā tiesas ceļā panāktais. Apmierinātība ar vienošanās kvalitāti. Lai būtu vieglāk pieņemt lēmumu, kādu variantu izvēlēties, ir svarīgi saprast, kā kvalitatīvi atšķiras vienošanās, kas panākta mediācijas ceļā no tiesas nolēmuma. Šo jautājumu ir pētījis Rašids Baitars no Ģentes universutātes Beļģijā aptaujājot 469 šķirtas personas. Daļa no respondentiem izvēlējās sarunu ceļu jeb mediāciju, bet daļa šķīrās ar tiesas palīdzību. Tās ir atšķirīgas pieejas un pētījums parādīja sekojošus rezultātus: - Tie respondenti, kuri paši izvēlējās lemt savu likteni sarunu ceļā ar starpnieka palīdzību, atzīst, ka rezultāts viņus pilnībā apmierina. Vienošanās kvalitāte tika vērtēta pēc tā, cik pielāgota, godīga, visaptveroša un skaidra galarezultātā tā ir. - Tiesas, nolēmums, ir mazāk atkarīgs no pašu iesaistīto vēlmēm un vajadzībām, un bieži atkarīgs no advokātu meistarības. Respondenti vairāk jutās neapmierināti ar tiesvedības rezultātu, izjuta netaisnīgu un šauru skatījumu uz situāciju. Pētījuma secinājumi liecina, ka pāriem būtu ieteicams aicināt šķiršanās sarunas vadīt profesionālim īpaši gadījumos, kad attiecības ir pārlieku emocionālas. Starpnieka mērķis ir, spriedzes mazināšana un atklāta dialoga veicināšana, un tas ir ceļš uz apmierinošāku šķiršanos, nekā to darītu iznīcinošā sacensības pieeja „ Kurš kuru?” Mediācija noteikti derēs cilvēkiem, kuri meklē cieņpilnas atdalīšanās iespējas, bet spriedze un ar to saistītais stress, neļauj mierīgi apsēsties un visu izrunāt. Svarīgi zināt , ka sarunas tās var notikt pusēm netiekoties vispār vai arī netiekoties pirmajā laikā, līdz konflikts netiek racionalizēts un bijušie partneri jau var diskutēt konkrēti par lietu un apspriest vienošanos neieslīgstot neauglīgos pārmetumos. Tradicionāli mediācija ir saruna abām pusēm tiekoties pie sarunu galda.