mediators

Īsumā par strīdu risināšanu mediācijas ceļā

sallija.burmeistere@gmail.com (Sallija Burmeistere) — Tue, 18 Jan 2022 04:46:07 GMT

Īsumā par strīdu risināšanu mediācijas ceļā

MEDIĀCIJA. Starpniecība jeb mediācija ir kļuvusi par izplatītu konfliktu risināšanas veidu visā pasaulē. Jāsaka gan, ka lēni un uzmanīgi, bet arī Latvijā tā iegūst arvien lielāku popularitāti. Ar mediācijas palīdzību risina ne vien pāru šķiršanos, bet arī darba strīdus, komercstrīdus, saistību strīdus un līgumattiecību laušanu. Arī starptautisku un starpnacionālu konfliktu gadījumos sarunas vadīt aicina pārrunu speciālistus jeb mediatorus. Tāpat krimināllietās izlīgumus bieži organizē un realizē mediatori.

Ērti ir arī tas, ka mediācija var notikt paralēli tiesvedībai, ja tāda ir uzsākta vai neizbēgama. Mediācijas process ir brīvprātīgs un to katra no pusēm var pārtraukt jebkurā brīdī.

KĀPĒC MEDIĀCIJA PASAULĒ IR POPULĀRA? Mediācijā aktīvi iesaistās abas puses, un, atšķirībā no tiesas, kur lēmums ir atkarīgs no tiesneša, un kādai pusei var būt nepieņemams, mediācijas ceļā panākta vienošanās ir pieņemama abām pusēm. Tas ir mierīgāks un efektīvāks veids, kā aizstāvēt savas intereses, iegūt jaunas atziņas un meklēt jaunus, iespējams, nestandarta risinājumus. Sarunas ar starpnieka palīdzību var notikt, kā papildus līdzeklis arī tad, ja tiek izmantoti citi konflikta risināšanas veidi un var tikt uzsākta jebkurā brīdī un jebkurā konflikta stadijā.

MEDIATORS. Starpniecības popularitātes pieaugums daļēji saistīts ar to, ka tajā ir iesaistīta objektīva trešā puse - mediators, kas strādā, lai palīdzētu strīdā iesaistītajiem atrast kopīgu valodu un izeju no konflikta strupceļa. Mediators, atšķirībā no advokāta, nepārstāv kādas vienas puses intereses, viņa uzmanība ir vērsta tikai uz sarunu moderēšanu - virzīšanu uz pusēm abpusēji pieņemama dokumenta izstrādi, labvēlīgas atmosfēras un līdzsvara nodrošināšanu, sarunu šķēršļu identificēšanu un novēršanu.

KONFIDENCIALITĀTE. Viens no īpaši uzsveramām īpašībām, kas izdala mediāciju citu strīdu risināšanas veidiem ir tieši konfidencialitāte. Viss, kas notiek sarunu laikā ir neizpaužams. Tas ir īpaši svarīgi komercmediācijās, kur publiski neizpaužamā informācija garantēti neiziet ārpus sarunu telpas. Arī publisku personu strīdos tieši konfidencialitāte bieži spēlē lielu lomu. Mediatoru izvērtē un akceptē abas puses, jo lielā mērā sarunu iznākums ir atkarīgs no tā, cik brīvi un atklāti puses varēs runāt ar mediatoru.

ILGUMS. Atkarībā no tā, cik sarežģīts un nozīmīgs ir strīdīgais jautājumus, mediācija var ilgt vairākas stundas, dienas, mēnešus un pat ilgāk.

PROCESS. Mediācijas sākumā, pēc starpnieka izvēles un līguma par mediāciju noslēgšanas, parasti tiek noteikti sesijas mērķi un pamatnoteikumi, kā arī dota iespēja katrai pusei sniegt savu viedokli par konfliktu. Tā kā strīdīgajām pusēm bieži ir grūti citai citu uzklausīt, mediators darbojas arī kā tulks, atkārtojot dzirdēto un vajadzības gadījumā lūdzot paskaidrojumus. Tāpat, ja puses sarunas laikā nonāk strupceļā, mediators ir tas, kurš identificē šķēršļus, kas traucē konfliktu atrisināt, un strādā, lai diskusija atgrieztos pareizā gultnē.

KAD MEDIĀCIJA NESTRĀDĀ? Mediācija ir derīga cilvēkiem, kuru mērķis nav karot, bet gan vienoties un virzīties uz priekšu. Tādam cilvēku tipam, kurš uzskata, ka tikai pretinieka sagraušana nodrošina uzvaru, mediācija nebūs pareizā izvēle.

Mediācija: sarunas par veiksmīgāku šķiršanos

sallija.burmeistere@gmail.com (Sallija Burmeistere) — Mon, 10 Jan 2022 14:00:07 GMT

Starpniecība piedāvā mierīgāku un cieņpilnāku alternatīvu tradicionālajām šķiršanās tiesām, un ir konstatēts, un rezultātā izlīguma un apmierinātības līmenis ir augstāks nekā tiesvedībā.

Emocionālā spriedze . Liela daļa pāru, kuri šķiras, izdzīvo milzīgu emocionālo spriedzi, ne tikai tāpēc, ka kādreiz mīļais cilvēks, nu ir nostājies otrā barikāžu pusē, bet arī tāpēc, ka priekšā ir nezināma jauna dzīve, trauksme par jaunajiem apstākļiem, kādam no pāra var pasliktināties finansiālā situācija, kāds var nevēlēties dalīties, un neviens pa īstam nezin, vai tālāk dzīve būs vieglāka, vai grūtāka, jo īpaši pēc daudziem kopdzīves gadiem. Tas vienmēr ir lēciens bezdibenī, kurš var atstāt iespaidu uz visu tālāko dzīvi ne tikai pašiem laulātajiem, bet arī bērniem un vecākiem, tāpēc svarīgi ir pēc iespējas censties attiecības noregulēt.

Grūtais uzdevums vienoties . Mēs visi esam dzirdējuši biedējošus stāstus par ilgām, mokošām un iznīcinošam šķiršanās cīņām. Uzdevums vienoties par bērna un laulātā uzturlīdzekļu piešķiršanu, īpašuma un citas mantas sadali, un bērna aizbildnību var būt ļoti grūts, it īpaši, ja puses knapi spēj sarunāties viena ar otru. Sliktākajā gadījumā laulātie nolīgst nekaunīgus juristus, kuri izvirza stingras (un dažreiz arī netaisnīgas, pat nežēlīgas) prasības, abas puses grimst vēl lielākā konfliktā un nepatikā viens pret otru, un kad tiesnesis sāk lietas izskatīšanu, naidīgums ir sasniedzis ļoti augstu pakāpi. Tas, pilnīgi noteikti, nepalīdz tālākā saskarsmē, īpaši, ja ir bērni vai kopīga uzņēmējdarbība.

Mierīgāka alternatīva. Sarunas ar starpnieka palīdzību jeb mediācija piedāvā mierīgāku veidu, kā vienoties šajā nebūt ne vienkāršajā un emocionāli piesātinātā dzīves periodā.

Starpnieka pieaicināšana, kura rietumu pasaulē ir plaši pielietota, arī Latvijā sevi parāda, kā ļoti veiksmīga alternatīva, un apmierinātības līmenis par šādas vienošanās saturu ir augstāks, nekā tiesas ceļā panāktais.

Apmierinātība ar vienošanās kvalitāti. Lai būtu vieglāk pieņemt lēmumu, kādu variantu izvēlēties, ir svarīgi saprast, kā kvalitatīvi atšķiras vienošanās, kas panākta mediācijas ceļā no tiesas nolēmuma. Šo jautājumu ir pētījis Rašids Baitars no Ģentes universutātes Beļģijā aptaujājot 469 šķirtas personas. Daļa no respondentiem izvēlējās sarunu ceļu jeb mediāciju, bet daļa šķīrās ar tiesas palīdzību. Tās ir atšķirīgas pieejas un pētījums parādīja sekojošus rezultātus:

- Tie respondenti, kuri paši izvēlējās lemt savu likteni sarunu ceļā ar starpnieka palīdzību, atzīst, ka rezultāts viņus pilnībā apmierina. Vienošanās kvalitāte tika vērtēta pēc tā, cik pielāgota, godīga, visaptveroša un skaidra galarezultātā tā ir.

- Tiesas, nolēmums, ir mazāk atkarīgs no pašu iesaistīto vēlmēm un vajadzībām, un bieži atkarīgs no advokātu meistarības. Respondenti vairāk jutās neapmierināti ar tiesvedības rezultātu, izjuta netaisnīgu un šauru skatījumu uz situāciju.

Pētījuma secinājumi liecina, ka pāriem būtu ieteicams aicināt šķiršanās sarunas vadīt profesionālim īpaši gadījumos, kad attiecības ir pārlieku emocionālas. Starpnieka mērķis ir, spriedzes mazināšana un atklāta dialoga veicināšana, un tas ir ceļš uz apmierinošāku šķiršanos, nekā to darītu iznīcinošā sacensības pieeja „ Kurš kuru?”

Mediācija noteikti derēs cilvēkiem, kuri meklē cieņpilnas atdalīšanās iespējas, bet spriedze un ar to saistītais stress, neļauj mierīgi apsēsties un visu izrunāt.

Svarīgi zināt , ka sarunas tās var notikt pusēm netiekoties vispār vai arī netiekoties pirmajā laikā, līdz konflikts netiek racionalizēts un bijušie partneri jau var diskutēt konkrēti par lietu un apspriest vienošanos neieslīgstot neauglīgos pārmetumos. Tradicionāli mediācija ir saruna abām pusēm tiekoties pie sarunu galda.

DROŠA ZONA KONFLIKTU RISINĀŠANAI

sallija.burmeistere@gmail.com (Sallija Burmeistere) — Wed, 19 May 2021 16:02:14 GMT

Droša telpa konfliktu risināšanai

Pie mediatora, lielākoties griežas cilvēki, kuru konflikts ir eskalējies tiktāl, ka paši strīdnieki vairs galā netiek. Nākas lūgt palīdzību no malas, lai kaut kā sakārtotu lietas. Lielākoties, šādu sakaitētu konfliktu virzītājspēks ir emocijas. Daži piemēri:

Pāris naidīgi, kā boksa ringā strīdas, kurš ņems virsroku un uz kādiem principiem abi būvēs kopdzīvi.

Vecāki vēlas bērnu piespiest rīkoties pēc viņu prāta un uzstāj, lai jaunietis sabiedrībā būtu cīnītājs, bet mājās pilnīgi pretēji – paklausīgs un maigs.

Darbā neformālie līderi savu ambīciju vadīti grauj uzņēmumu no iekšas. Cīņa par ietekmi un resursiem sadala darbiniekus grupās, kuras kašķējoties un aprunājot viena otru pazemina kopējā darba produktivitāti.

Uzņēmuma valdē nav vienprātības par to, kādai stratēģijai dot priekšroku – ātrai peļņai vai tālejošai perspektīvai.

Katra strīdnieku puse automātiski tiecas noteikt sevi (savu identitāti) kā pretēju otras puses identitātei: es esmu pret tevi, mēs pret viņiem. Tātad, kā jau nojaušat, katra emocionāli uzlādēta konflikta cēlonis jāmeklē aizskartā identitātē.

Veids, kā ir pieņemts noregulēt domstarpības - noskaidrot katras puses prasības un tiekties panākt tādus vienošanās nosacījumus, kas apmierinātu abas puses. Bet emocionāli nokaitētā konfliktā, vai tas ir ģimenes strīds vai starptautiska sadursme, kopēja pieeja jautājuma noregulēšanai bieži izrādās nepietiekama.

Kāpēc?

Pirmkārt, emocijas nav iespējams loģiski sakārtot pa plauktiņiem. Atbrīvoties no niknuma vai pazemojuma sajūtas pavisam nav tas pats, kas atrisināt matemātisku uzdevumu. Emocijas ir individuālas - neviens nav spējīgs paredzēt, ka reaģēs otra puse. Sievai vai vīram pateikts „Piedod man” šodien izraisīs dusmas un aizkaitinājumu, bet rīt, tieši pretēji, darīs brīnumus.

Otrkārt, pat tad, ja jūs ar prātu saprotat, ka vēlaties atjaunot attiecības ar vīru vai sievu, vai priekšnieku, iekšējie emocionālie dzinuļi liek turpināt cīņu.

Emocionāli uzlādētos konfliktos kaut kas latents neļauj pieiet lietas risinājumam caur sadarbības prizmu: nepatīkama pēcgarša dvēselē, intuitīva neuzticēšanās otrai pusei, balstiņa, kas iekšā skrubina: „Ar viņu jābūt uzmanīgam”. Lai ar ko jūs arī nestrīdētos – vai ar kādu, ko mīlat vai ar kādu, ko neieredzat, iekšējā pretestība sadarboties ļoti traucē rast risinājumu.

Beidzot, treškārt, neviens nav spējīgs pieņemt otras puses dzīves principus un vērtības, kā sevis paša. Lai cik empātiski mēs būtu, nav tādas varas, kas ļautu mums pilnībā izdzīvot otra cilvēka pārdzīvojumu un skatīt konfliktu viņa acīm – mēs redzam pasauli tikai kā savas uztveres, savas identitātes projekciju. Asā konfliktā uz spēles galda ir likta personas identitāte – tā nav prece, no kura ir viegli atteikties darījuma laikā. Ar sevis paša uzskatiem vienmēr nākas rēķināties.

Tad kā gan risināt emocionāli uzlādētu konfliktu?

Pie visa klāsta, ko izmantojam strīdu risināšanā, bieži netiek pamanīts viens svarīgs faktors - lauks starp konfliktējošām pusēm. Tradicionāli mēs apskatām konfliktu, kā shēmu, kura sastāv no diviem elementiem – es pret tevi, mēs pret viņiem – un koncentrējam spēkus uz savu interešu aizstāvēšanu un apmierināšanu. Bet konflikts burtiski eksistē starp oponentiem - abu pušu attiecību ietvaros, un šajā laukā darbojas tāda grūti kontrolējamā emociju enerģija, kura traucē izdarīt soli pretī otram. Lai iemācītos emocionāli uzlādētu konfliktu pārvērst par abpusēji izdevīgu iespēju, pirmkārt jāiemācās brīvi orientēties šajā vidē.

Es savā darbā izmantoju metodi, kuru varētu nosaukt par drošas zonas izveidošanu. Tā ir telpa, kur dalībnieki atļauj sev iziet ārpus savām pozīcijām, ārpus konflikta areāla bez riska „nodot savu pārliecību”. Vieta, kurā var palidot fantāzijās par iespējamiem risinājuma veidiem, lai cik fantastiski tie nebūtu. Drošas zonas ietvaros risinājuma ideju meklēšana drīzāk līdzinās spēlei, nekā nopietnām pārrunām.

Tāda metode, kurā bieži iesaistām subpersonas, novērotāja vai viedā tēlu, palīdz oponentiem vieglāk paskatīties uz problēmu nošķirti no savas identitātes neatkarīgi no tā, vai runa iet par uzticību saviem paša principiem vai piederību kādai organizācijai.

Risināt konfliktus mēdz būt pat aizraujoši, ja puses uzticas mediatoram un notikumu plūsmai. Principi mēdz būt apgrūtinoši, bet tie ir arī vērtību sargi, bez kā pilnvērtīga un nobriedusi personība nevar pastāvēt. Mediācija palīdz meklēt risinājumu nepārkāpjot iesaistīto svarīgākās vērtības.

KAS PĀRI NOTUR KOPĀ

sallija.burmeistere@gmail.com (Sallija Burmeistere) — Mon, 22 Feb 2021 13:40:30 GMT

KAS PĀRI NOTUR KOPĀ

PAR ATTIECĪBĀM
Kas divus cilvēkus tur kopā? No eksistenciālās pāru terapijas viedokļa, ir četras pamatmotivācijas, uz kurām balstās viss ģimenes institūts.

Pirmā fundamentālā motivācija ir atrodama pamatvajadzībās.

Kas tas ir?

Es vēlos būt tur, kur Tu, vēlos būt ar tevi. Es vēlos būt šajās attiecībās. Tu man dod aizsardzību, atbalstu, pamatu, palīdzību (materiālu, dzīves vietu, aprūpi utt). Ar tevi es varu izdzīvot. Es varu tev uzticēties, jo tu esi uzticams(a) un uzticīgs(a).

Otrā fundamentālā motivācija ir vēlme piedzīvot attiecības ar savu partneri.

Kā tas ir?

Es vēlos ar tevi dzīvot. Ar tevi es jūtu dzīvi un jūtos dzīvs(a). Tu mani aizkustini, ar tevi man kļūst silti. Tavs tuvums mani piepilda un atdzīvina, un es vēlos pavadīt laiku ar tevi. Tu esi man pievilcīgs(a). Mums ir kopīgas vērtības un intereses.

Trešā fundamentālā motivācija ir iespēja būt tādam, kāds(a) esmu.

Kā tas ir?

Ar tevi es drīkstu būt es pats(i) un pat vairāk - šīs attiecības man dod iespēju būt "es" lielākā mērā, nekā es to spētu viens(a). No tavas puses es jūtos ieraudzīts(a) un atpazīts(a). Es izjūtu cieņu. Tu mani uztver nopietni un esi pret mani taisnīgs(a). Es redzu un jūtu, ka esmu priekš tevis beznosacījuma vērtība. Lai arī tu vari nepiekrist manām domām un darbiem, es esmu tev piemērots(a) tieši tāds(a), kāds(a) esmu, un tu to pieņem.

Ceturtā fundamentālā motivācija ir kopīgā jēga. Kas tas ir?

Mēs ar tevi gribam uzbūvēt nākotnes pasauli, dalīt kopīgās vērtības, radīt kaut ko paliekošu ārpus mūsu attiecībām un tas mūs vieno.

Ja visi šie četri aspekti ir kārtībā, tad attiecības ir stipras un noturīgas. Tie ir kā četri balsta pāļi, uz kuriem var celt stabilu un drošu cietoksni.

Ja kaut kas iet greizi, tad, savukārt, ir vērts analizēt kurā vai kuros punktos ir izveidojušies caurumi, pa kuriem attiecībās ieplūst neapmierinātība un nenoteiktība.

PAR TU UN ES

sallija.burmeistere@gmail.com (Sallija Burmeistere) — Fri, 08 Jan 2021 15:01:23 GMT

PAR ES UN TU

Jebkuru pāra attiecību pamatā ir divu cilvēku mijiedarbība, kurā vienlaicīgi katrs no iesaistītajiem ir vērsts uz sevi, uz savu iekšpasauli jeb ES, un tai pat laikā ir vērsts uz savu partneri, atvērts, lai ieraudzītu un savienotos ar TU.

Attiecības attīstās un ES pilnveidojas, ja notiek veselīga savienošanas ar otru. Tādēļ ir neizsakāmi svarīgi, lai attiecībās piedalītos divi ES - divas dinamiskā attīstībā esošas personības, kuras izrāda gatavību atvērties otram, pieņemt otru un ļaut otram sevi ietekmēt. Attiecības ir kalpošana sava partnera izaugsmei attīstot sevi.

Veselīgs ego (nejaukt ar egocentrismu) liek ES ārstēt savas traumas, uzdot sev nepatīkamus jautājumus, lai pilnveidotos. Cenšas paplašināt savas robežas, meklē un audzē sevī labo un vērtīgo, dāsni daloties ar savu personīgo pieredzi un pārdzīvojumu, palīdzot mīļotajam cilvēkam iet viņa ES attīstības ceļu.

Attiecības ir kalpošana otram. Bet lai neizšķīstu otrā cilvēkā un nepazaudētu savu identitāti, kļūstot neinteresantam ne tikai priekš sevis, bet arī priekš partnera, ar lielu rūpi un mīlestību ir jālolo savs ES kodols.

Man reiz jautāja: "Sallij, Tu te raksti kaut kādas lietas par attiecībām, motivācijām un vēl sazin par ko, bet kā tad ar mīlestību? Vai tad galvenā motivācija attiecībām nav mīlestība?"

Jā, protams, ka mīlestība ir svarīga, jo mīlestība ir virsstāvoklis. Tā ir augstāk par uzvedību, par motivācijām un noteikumiem. Bet es varu mīlēt cilvēku nedzīvojot ar viņu kopā. Pastāv arī platoniskās mīlestības jēdziens, kad mīlētājs var pat personīgi nepazīst savu dievināmo.

Tas par ko es runāju, ir tie uzvedības principi, kurus būtu vēlams zināt un ievērot, lai attiecībās mīlestība netiktu izmainīta sīknaudā dēļ nezināšanas, neuzmanības vai vienkāršas nolaidības. Būt ar kādu kopā saderīgā, pilnvērtīgā savienībā ir milzīga vērtība. Tā jālolo un jāaprūpē, un labi, ja ir saprotamas vadlīnijas, uz kurām balstīties.

Protams, katrs pāris veido savu unikālo mijiedarbības modeli, bet, lai kāds tas nebūtu, veselīgas attiecības ir apgrūtinātas, ja divi cilvēki nejūt maigumu viens pret otru, piemēram. Ja jūs zināsiet, ka tas ir svarīgi, tad centīsieties to uzturēt. Tā tas strādā.

Tad nu būsim rūpīgi un gādīgi par sevi un otru!

ATTIECĪBAS AR SENIORIEM

sallija.burmeistere@gmail.com (Sallija Burmeistere) — Wed, 25 Nov 2020 12:14:02 GMT

ATTIECĪBAS AR SENIORIEM

Lai cik attīstītas būtu tehnoloģijas un lai arī kādus garīgās attīstības augstumus mēs nesasniegtu, cilvēka labsajūtai un mieram ir vajadzīgs cilvēks. Saskarsme un attiecības ir visa pamatā. Vienas no svarīgākajām dzīvē ir attiecības ar vecākiem.

Šajā rakstā būs runa par saskarsmi ar gados veciem vecākiem.

No ģimenes terapijas viedokļa ir divu veidu konflikti:
- risināmie, kas, mainoties apstākļiem, izzūd paši no sevis,
- mūžīgie jeb tie, kurus atrisināt nav iespējams ne pie kādiem apstākļiem.
Paaudžu konflikti lielākoties ir balstīti uz dažādu paaudžu vērtību sistēmu atšķirībām, tādēļ tie ir uzskatāmi par neatrisināmiem. Šeit ir jāmācās manevrēt un pielāgoties.

Mums līdzās dzīvojošie vecie cilvēki lielākoties ir dziļi traumēti, jo ir izdzīvojuši II Pasaules kara un pēckara perioda šausminošās bailes, postu un badu. Tas ir atstājis neizdzēšamas pēdas uz viņu pasaules redzējumu un raksturu.

Liela daļa no viņiem dzīvo vieni un saskarsmes deficītu aizpilda kā nu kurš māk – saucot ātro palīdzību, kaitinot kaimiņus, barojot klaiņojošus kaķus vai regulējot ģimenes locekļus.

Daudzas no šīm aktivitātēm tiek pavadītas ar agresivitāti, un mums jāsaprot – tā ir viņu neapzināta stratēģija iegūt uzmanību un sajust dzīvu dzīvi ap sevi. Un tikpat lielā mērā šī agresija rāda to, cik neapmierināti viņi ir ar sevi un savu nevarību, kā arī to, cik nobijušies viņi patiesībā ir.

Būdami kaprīzi un principiāli, viņi izsauc sašutumu un dusmas savos pieaugušajos un spēka pilnajos bērnos un mazbērnos, bet šie niķi ir vien tāpēc, ka viņiem aiziet dzīvības spēks un palēnam izzūd arī sociālās saites. Draugi aiziet aizsaulē, bet jauni vairs nerodas, un cilvēki kļūst sociāli izolēti, sociāli miruši. Viņi izjūt dziļu vientulību savā nespēkā.

Kad mēs bijām mazi, viņi rūpējās par mums, nodarbojās ar mums un mēs svēti ticējām, ka viņi ir stipri un visvaroši. Bet situācija ir mainījusies, un nu mums ir jāņem groži savās rokās. Šodien mūsu vecāki ir tie, kas grib zināt, ka viņu bērni ir stipri un veiksmīgi un uz viņiem var paļauties.

NEMĒĢINIET MAINĪT VECU CILVĒKU, nesāciet un neuzturiet konfliktu.

Saskarsmē ar vecu cilvēku bieži vien pārņem divējādas jūtas – no vienas puses, liekas, ka nobriedušam cilvēkam mēs varam teikt visu, kā ir. Bet, no otras puses, teikt nevar, jo ir dabiska vēlēšanās pasargāt sevi no nemitīgiem strīdiem par to, kā mums jādzīvo. Gluži kā bērniem, arī gados veciem cilvēkiem padodamo patiesību ir vēlams dalīt divās daļās – tajā, ko teikt var un vajag, un tajā, ko mīļajiem vecīšiem labāk nezināt.

Savu viedokli vecam cilvēkam varat pat nepūlēties skaidrot, viņš vienalga to nepieņems. Aizmirstiet, ka jūs esošajā pasaules kārtībā orientējates labāk, esat gudrāks un kompetentāks. Nav jēgas strīdēties un aizstāvēt savu taisnību, kā arī mēģināt mainīt veco cilvēku – viņš nav modernizējams un vairs nespēj tikt līdzi strauji mainīgajai pasaulei. Lai vecīši domā un runā visu, ko vēlas – viņu uzskati nostiprinājās tajā laikā, kad tie bija dzīvotspējīgi un viņi paši stipri un varoši. Ja ir uznākušas dusmas un gribas pacīnīties par savu taisnību, aizejiet ieliet sev glāzi ūdens un pa to laiku padomājiet, ka drīz viņu vairs nebūs un tad, kad viņi atstās šo pasauli, jūs varēsiet teikt, ka šobrīd pierādīt savu taisnību bija tik svarīgi.

Mainiet sarunas tēmu, izvairieties no konfliktiem. Strīds vienalga ir neauglīgs un sāpīgs visiem iesaistītajiem. Lūdziet labāk, lai viņi stāsta par savu bērnību un jaunību, ļaujiet lai viņi padalās savās atmiņās – tas palīdzēs jums labāk saprast, kāpēc it tā, kā ir.

NO SASKARSMES NEGAIDIET POZITĪVAS EMOCIJAS.

Visās mācību gramatās ir rakstīts, ka saskarsme ir enerģijas apmaiņa. Bet vecam cilvēkam vairs nav enerģijas, ar ko dalīties, un tādēļ šī apmaiņa nenotiek. Negaidiet no saskarsmes baudu, bet padomājiet, cik liela nozīme ir tam, ka jūsu vecāki vēl ir dzīvi un ir starp jums. Apmierinājumu jūs varat gūt no tā, ka esat spējuši apvaldīt savu aizkaitinājumu un vēlmi pierādīt savu taisnību. Varbūt palīdzēs tas, ja padomāsiet, ka pēc gadiem arī mēs, jaunie, būsim tādi paši.

PACENTIETIES RADĪT JAUNUS IESPAIDUS UN NOTIKUMUS.

Ar gadiem jaunu un jauku notikumu kļūst arvien mazāk un dzīve vecajam cilvēkam ir kļuvusi vienveidīga un vienmuļa, tādēļ viss, kas var izraut no rutīnas, ir nozīmīgs – mazbērni, kopīga maltītes gatavošana, kopīgas galda spēles, rūpes par kādu, kopīga pastaiga utt. Protams, ne vienmēr ir viegli sagādāt patīkamu pārsteigumu noliedzošam cilvēkam, bet tomēr der pacensties.

SVARĪGI – NEVAINOJIET SEVI!

Vainas sajūta vecāku vai bērnu priekšā rodas visiem apzinātiem cilvēkiem, jūs neesat vientuļš savās sajūtās. Ik pa brīdim galvā ielaužas doma, ka neesmu bijis pietiekami uzmanīgs, neesmu pietiekami daudz devis vai veltījis laiku, ne tā rīkojies un ne tā runājis...

Nevajag sev pārmest, jo jūsu vainas šeit nav. Ir jācenšas saprast, ka cilvēks, kurš tuvojas dzīves un nāves robežšķirtnei, pirmkārt, ir vērsts pats uz sevi un viņā notiek iekšējais darbs – viņš cenšas tikt galā pats ar savu pagātni. Viss tiek likts pa plauktiņiem, sakārtots kā senā albumā. Seniori ir sakoncetrēti uz savām sāpēm, savām domām un savu nedrošību. Un nav jūsu vaina, ka viņi neizprot šīs pasaules notikumus, dzīves veidu un vērtības. Tas, ko var mēģināt darīt, ir radīt vecīšiem pēc iespējas komfortablāku dzīvi. Un, ja jūsu vecie vecāki vēl ir dzīvi, izbaudiet to, pat tad, ja attiecības šķiet neciešamas – neciešamāk ir tad, kad viņu vairs nav...

PAR TUVĪBU

sallija.burmeistere@gmail.com (Sallija Burmeistere) — Fri, 20 Nov 2020 13:37:13 GMT

PAR TUVĪBU

Cilvēku attiecības veidojas no laika, ko tie pavada kopā, un caur tuvību, ko tie izjūt un translē. Tuvība baro attiecības. Ja cilvēkiem nav laika vienam priekš otra, attiecības izkalst un nomirst.

Tuvība izriet no atklātības. Atklātība izriet no nemelošanas. Ne tikai no nemelošanas otram, bet, pirmkārt, no nemelošanas sev.

Cilvēks, kas nav nodibinājis tuvību ar sevi, nespēj nodibināt īstu tuvību ar savu partneri.

Tuvība ir viena no visbiedējošākajām lietām, jo tā nozīmē pilnībā atklāties svešiniekam. Ikviens dziļi sirdī baidās, apzinās viņš to vai nē. Tuvība paģēr aizmirst aizsardzību, nomest bruņas un maskas. Kā lai zina, ko tas otrs, svešais, darīs ar manu kailo dvēseli?

Vieglāk ir piedot otram viņa netikumus, nekā atklāti paskatīties sevī. Tad mums ir iespēja būt augstsirdīgiem. Bet, ja iepazīstam sevi un ieraugam savus dēmonus, tad vairs nevaram izlikties, ka to nav.

Pat iepazīstot sevi, otram atklāties ir bail, jo baidāmies, ka attiecības var nebūt pietiekami stipras, lai izturētu patiesību, vai arī otrs kādreiz to var izmantot pret mani un sāpināt.

Nav garantijas nekam, arī attiecībām. Ir tikai šis mirklis.

Tuvības, atklātības mirklis ir par to, kas ar mums notiek šobrīd. Rīt būs cita diena, un arī mēs paši rīt jau būsim citi. Viss, arī cilvēks, ir nepārtrauktā mainībā. Atvēršanās mirkļi attiecībās ir nepieciešami bieži, lai nezustu dvēseļu saikne.

Tuvība nav par sadzīvi vai biogrāfiju, tuvība ir dvēseļu saruna par mūsu vājumu, par mūsu raizēm, par mūsu labajām un sliktajām dienām. Par mūsu patiesajām sajūtām un emocijām šajā laika nogrieznī.

Nav garantijas nekam.

Ir tikai šis mirklis.

Aiciniet sevi un savu mīļo uz tuvību!

Šķiršanās murgs jeb TU PRET MANI - ES PRET TEVI

Mon, 16 Nov 2020 16:33:26 GMT

Šķiršanās murgs jeb TU PRET MANI - ES PRET TEVI

Brīdī, kad galvā iezogas doma par šķiršanos, kā arī saskaroties ar jau uzsāktu atdalīšanās un šķiršanās procesu, kādreiz tik mīļu cilvēku galvās bieži notiek neparastas izmaiņas – partneri sāk just viens pret otru attieksmi, kas būtu nosaucama, kā:

TU PRET MANI, ES PRET TEVI

No pozīcijas „es pret tevi, jo tu pret mani” mēs iekļūstam virpuļviesulim līdzīgā emocionālā stāvoklī, no kura ar centrbēdzes spēku tiek izmests viss, kas ir bijis labs, un kopā ar to arī viss, kas nāktu par labu saturīgām sarunām un palīdzētu vienoties.

Bet prāts nemīl tukšumus, un tas kā atvars ievelk no pagātnes pieredzes tās epizodes, kas apliecina manas aizdomas, ka otrs ir kļuvis neuzticams un ļauns un pilnīgi noteikti ir PRET MANI.

Šis emocionālais, pat mazliet afektam līdzīgais stāvoklis noved partnerus katru savu stereotipu varā, izmaina viņu realitātes izpratni un liek uzsākt cīņu, kura, skatoties dzīves griezumā, bieži vien nav raksturīga ne vienam, ne otram.

Netiek vairs ņemtas vērā ne pašu, nedz to cilvēku intereses, kuri ir piederīgi šim procesam – bērni, radinieki, biznesa partneri.

Šādās reizēs ir svarīgi, lai strīdniekiem būtu iespēja izkāpt no ikdienas realitātes un rast iespēju – kā minimums – pārskatīt savas pozīcijas efektivitāti un pārformulēt desmitiem reižu atkārtotās frāzes, kuras uz partneri līdz šim nav atstājušas vēlamo iespaidu. Der speciālistu konsultācijas, īslaicīga dzīves vietas maiņa (jo nekomfortablāka tā būs, jo labāk), dzīvošana citā ģimenē, ceļojumi, askēzes, jebkas, kas pārliek uzmanību un „izsit” no izmainītā stāvokļa.

Nokļūstot šādās emocionāli sakaitētās situācijās, mēs bieži izjūtam vēlēšanos, lai kāds manā vietā pastāsta tam otram, ko tieši es no viņa vai viņas vēlos, ko domāju darīt un ko noteikti nevēlos un pret viņu nedarīšu.

Tas ir mediatora darbs: starp abām karojošām pusēm izveidot „bufera zonu” – neitrālu teritoriju, kurā katrs partneris var ar vēsu galvu (izkāpjot no šī trakā virpuļa) apsvērt savas pretenzijas, intereses un prasības. Kad tās ir apzinātas, tad tās var likt priekšā otram, un sarunas var sākties.

NORUNA

sallija.burmeistere@gmail.com (Sallija Burmeistere) — Fri, 13 Nov 2020 14:29:47 GMT

NORUNA

Noruna ir sarunas ceļā notikusi vienošanās. Noruna nav pavēle, rīkojums, prasība, kas vienpusīgi tiek sludināta par norunu.

„Tev no rītiem jāiznes miskaste” ir rīkojums līdz tam brīdim, kamēr uzrunātais cilvēks nav devis savu labprātīgu piekrišanu.

Vecāki bieži grēko ar vecāku varu, izpiežot no bērna piekrišanu. Vardarbīgākajos gadījumos tie pat nelūdz bērna piekrišanu, bet tālāk savu rīkojumu patvaļīgi nosauc par norunu un šantažē jaunieti, soda par norunu nepildīšanu. Ļoti psiholoģiski riebīgs paņēmiens un diemžēl ļoti izplatīts.

AA: „Ejot ārā no rītiem, iznes miskasti!”

BB:

a) „Labi, bet noliec, lūdzu, man to pie durvīm, lai es neaizmirstu!” vai „Labi, tikai atgādini man pirmajā laikā, lai es neaizmirstu!”

b) „Labi, es tā darīšu.”

AA: „OK”

Tā ir noruna. Abas puses iesaistījušās sarunā un vienojušās. Ja otras puses piekrišanas un iesaistes nav, tad tā nav noruna.